Otrdiena, 18 Decembris 2012 21:31

Intervija ar omīti

Uzrakstīja

 Intervija ar cilvēku, kas savā dzīvē ir izgājis cauri ellei, bet joprojām viņu mīl. Cilvēks, kas vienmēr ir dzīves vidū. Tā ir mana omīte.

 Mēs tiekamies viņas lauku mājās Īles pagastā. Istaba smaržo pēc tikko izceptiem pīrāgiem ar kuriem, tad arī es tieku laipni sagaidīts.

 Ir nodzīvots ļoti cienījams mūžs. Mēs tiekamies īsi pirms 80. dzimšanas dienas.

Sveika omīt!

 - Nu sveiks, jau sveiks dēls.

 Kā tu vienā teikumā raksturotu savu dzīvi?

  • Nu dzīve kā jau dzīve – raiba kā dzeņa vēders. Ir bijuši labi brīži, ir bijuši slikti brīži. Viegli nekad nav gājis. Bet viss ir pārciests. Un, ja paskatās uz pēcnācējiem, tad ir tīri vai prieks.

 Tu esi dzimusi gleznainajā Vidzemes Ērgļu pagastā. Vai nonākot Zemgales līdzenumā nepietrūkst Vidzemes kalnu?

  • Nevar jau teikt, ka Īle būtu bez kalnu apvidus. Pietiek arī šeit tādi pauguriņi. Ja būtu pilnīgi līdzens, tad gan būtu skumīgi.

 Kā tad tev bērnībā pa tiem kalniem ir gājis?

  • Atceros, kā Ērgļos jau pienāca slēpotāju vilciens no Rīgas. Tie nobraukāja visus kalnus tik gludus. Pavakarē, kad gāju ar savām luģēm, nu tādām apēvelētām koka šķilām, tad nevarēju ne nobraukt, cik tie kalni bija gludi. Bet, tad man strādnieks uztaisīja ragaviņas, bet par to man bija jānodzied „Ozolīt’ zemzarīt”, un nodziedāju arī! Četri, pieci gadi man tolaik bija.

 

 Pastāsti par savu bērnību!

  • Es biju negaidīts ceturtais bērns. Un man kā pastarītim, bija diezgan skumji.Ar vecākajiem bērniem bija desmit gadu starpība. Visi bija skolā un tā man bija jāaug ar suņiem , kaķiem un pieaugušajiem cilvēkiem. Nekā tāda, ar, ko spēlēties jau nebija. Mums bija saimniecība, biju saimnieka meita. Tēvs bija grāmatvedis, mamma mācījās Kautsmindē mājturības skolā. Mamma prata spēlēt klavieres un tēvs uz kāzām tās uzdāvināja. Tās vēl tagad ir ģimenes relikvija.

 Kā ir tādā bērnībā, pusaugu gados, piedzīvot kara šausmas un nabadzību?

  • Vai, par to jau vien var veselu grāmatu sarakstīt. Pienāca brīdis, kad nāca iekšā krievi. Mūsu māja atradās starp diviem lielceļiem. Labi varēja redzēt no kūtsaugšas kā virzījās armija. Krievi nāca pat sētsvidū. Prasīja dzert, ēst, bet tā viss kaut kā norima. Pēc tam nāca vācieši. Pirmkārt, jau bija jāmācās jauna himna – „ Deutschland, Deutschland irberalles! ”. Tā 1940. gadā mums atņēma zemi. Vēlāk jau varēja atgūt atpakaļ, bet mēs jau neņēmām. Atstājām cilvēkiem kam bija iedots. Tad pienāca leģionā iešanas laiks brāļiem. Vecākais brālis dabūja arī cīnīties un tika arī ievainots, kaut kur Volkovas purvos. Jaunākais mēģināja slapstīties, lai nebūtu jāiet armijā, bet, galu galā, nonāca soda bataljonā. Tika sūtīts uz Vāciju un tur satikās ar mammas radiem un vēlāk aizceļoja uz Ameriku. Vecākais pa to laiku bija nonācis Kurzemes katlā pēc kapitulācijas. Bēguļoja un slēpās Kurzemē pie saimniekiem. Kad atkal atgriezās krievi, tad no mūsu mājām ļoti labi varēja redzēt, kā bombardē Ērgļus. Krita, kādas piecdesmit bumbas, bet vēlāk izrādījās, ka viņi bombardē vācu tankus nevis Ērgļus. Tie stāvēja ceļa malā vēl ilgi pēc kara.

 Vai paši neizjutāt īstas bailes?

  • Tādā reizē tu nekādi nevari spēt izdomāt, vai ir bail, vai nav. Vienkārši gaidi, kas būs.

Pienāca brīdis, kad sāka šaut ar trasējošām lodēm, kas tumsā spīd. Trāpīja klētī, šķūnim. Viss sāka degt. Tēvs teica, ka tagad jāmūk. Slēpāmies gravās, kuras jau bijām sagatavojuši. Tajā naktī mēs līdām pa grāvīšiem uz meža pusi. Doma bija tikt pie tēva brāļa, bet sanāca tā, ka sāka ļoti daudz šaut un tēvs nolēma slēpties tur pat grāvī, bet mamma aizlīda tālāk un nokļuva pie krieviem, bet mēs palikām vāciešu daļā. Palikām starp frontes līnijām veselu mēnesi, un, tad aizlīdām pie kaimiņiem. Tur paslēpāmies pagrabā, tēvs, māsa un es. Tā kā bijām tikai ar to, kas mugurā, tad pēc nedēļas prasījām sargposteņiem, lai atlaiž uz mājām, kādas drēbes paņemt. Mums atļāva. Šo to paņēmām, un, tad tēvs atrada šauteni. To viņš iedeva vācu postenim, kas ceļā gadījās. Par nelaimi, to redzēja krievi. Tajā pašā naktī pagrabā ienāca krievi un teica, ka grib tēvu nošaut. Viņš, esot vāciešu pusē. Uz ceļiem, raudot lūdzāmies, lai nešauj. Kaut kā jau iežēlinājām un tēvu atstāja dzīvu. Vācieši palikt neļāva un dzina visus sev līdzi. Attālāka radiniece mums iedeva govi un bija vismaz piens, ko ēst. Pēc kāda laika, satikām mammu, bijām neizsakāmi priecīgi. Mammu gandrīz vai pazīt nevarēja, bija pilnībā nosirmojusi mēneša laikā. Vācieši mūs dzina un dzina – cauri Rīgai līdz pat Kurzemei. Bija uzlidojums, sašķaidīja visu, kas bija uz ceļa, skats bija vienreizējs, bet šausmīgs – govju zarnas, pa visu apkārtni līķi. Nu briesmīgi. Tēvs man grāvītī uzgūlās virsū, lai mani nesašauj. Tā laimējās palikt dzīviem. Tad bija jāizšķiras, vai braukt prom no Latvijas, vai doties atpakaļ? Tēvs teica, ka paliksim dzimtenē. To ziemu pārlaidām Kurzemē. Tā bija ellīgi grūta ziema, dzīvojām vistu kūtī, tik šaurs bija, ka nevarēja ne apgriezties. Kāvāmies ar utīm caurām naktīm. Gulēt nevarēja. Mani sūtīja mangot ēdienu pie kaimiņiem. Kaut ko jau arī dabūjām. Vāciešiem palūdzām kartupeļu mizas, kāds iedeva pienu, kāds maizi, tā arī izdzīvojām. Pēc tam atgriezāmies laimīgi mājās.

  Pastāsti, lūdzu, kā tev ienāca prātā mācīties par skolotāju pēc visa pārciestā kara laikā?

  • Nu mācījos jau visādos laikos. Sāku Ulmaņa laikos, tad krievu, vācu, atkal krievu laiks. Pēc kara gados mācījos pie ploškas gaismas. Mācījos jau ilgi, jo bija jāpalīdz visos lauku darbos, brāļu nebija, māsa mācījās Mālpilī. Pie mācībām jau ātrāk netiku, kā desmitos vakarā. Tomēr kaut kāda jau centība bija – ar mācībām gāja ļoti labi. Burtnieku pamatskolu pabeidzu tikai ar pieciniekiem. Visas mācības padevās ļoti labi. Tā nu man ieteica mācīties par skolotāju. Nekā cita jau arī nebija, ko darīt, jo sākās kolhoza laiki un sevišķas izvēles nebija. Tā kā, tuvākais bija Cēsu skolotāju institūts, tad tur arī iestājos.

Nedaudz pastāsti kāda bija dzīve un mācības Cēsu skolotāju institūtā?

  • Iestājos es matemātikas fakultātē, un tur maksāja arī dažus rubļus stipendiju. Pēc gada paziņoja, ka kurss tiek likvidēts. Tad mēs septiņas meitenes sarunājām, ka pa vasaru apgūsim visu 2. kursa vielu, un nokārtosim eksāmenu uz 3. kursu. To arī izdarījām. Matemātiķos vairs nebija vietu, bija jāiet dabaszinību un ģeogrāfijas fakultātē. Papildus varēju pasniegt zīmēšanu, dziedāšanu un fizkultūru. Tajos pēc kara gados jau visi dzīvojām lielā nabadzībā. No mājām atvedām – speķi, sāli, sviestu, to arī ēdām. Trīs gadus nostaigāju vienā pašaustā kleitā, vienmēr tikai tīru apkaklīti. Māsa nomira, tēvs arī, mamma viena pati jau nevarēja neko apgādāt.

Kā tev šķiet, vai tā laika, tavas jaunības skolotāji bija iemantojuši lielāku sabiedrības cieņu, nekā tas ir tagad?

  • Pēc kara jau 7. klasē mācījās 17 – 18 gadus veci jaunieši. Biju nonākusi pagastā, kur bija aktīva pašdarbība un sports bija cieņā. Tā sanāca, ka kopā ar skolēniem jau to visu darījām, tā kā tāda īpaša jautājuma par cieņu jau nebija. Tāpat jau bija skolotāji, ko neviens neklausīja.

Varbūt pastāsti mazliet kaut ko no sešdesmito gadu skolotāju dzīves?

  • Kolektīvs jau bija labs, mani jau baidīja, bet man jau bail nebija. Vienā botānikas stundā man pajautāja: „ Kāpēc šitās puķes sauc par kaķa pautiem? – Es saku: „Bet vai tad nav līdzīgas?”. Viņam, tad vairs nebija ko teikt, aizbāzu muti un viss. Grūti jau bija tas, ka jāmāca daudzi priekšmeti, tiem visiem jau jāgatavojas.

Cik gadus, tad esi nostrādājusi skolā, un, vai tev ir gandarījums par to?

  • Apmēram, 40 gadi ir pavadīti, stāvot klases priekšā, un, ja jau vēl pēc tik daudziem gadiem pirmie skolēni mani atceras, tad laikam velti tas darbs nav bijis.

Tu šoziem atkal devies izbraucienos ar slēpēm, man liekas, tavā vecumā tas ir apbrīnojams fakts. Saki, kā tad īsti sākās tava aizraušanās ar sportu un citām fiziskām aktivitātēm?

  • Jau pamatskolā sāku nodarboties ar volejbolu. Trenējos kopā ar zēniem. Arī institūtā spēlēju komandā, izcīnījām pirmo sporta klasi. Tā arī, var teikt, līdz pensijai sportoju un daru to vēl tagad, kamēr veselība ļauj. Neiešu jau mājās sēdēt kā tāda veca piepe visus pensijas gadus, jākustas arī.

 Tava lielā mūža mīlestība ir dziesma! Pastāsti kā tad mūzika ir gājusi cauri tavai dzīvei?

  • Dziedāt man visu laiku paticis. Jau ģimenē tēvs spēlēja vijoli, abi brāļi klavieres, akordeonu. Es arī kaut ko plikšķināju uz klavierēm. Arī institūtā sieviešu korī dziedāju pie komponista Vreģa. Tas man ieteica mācīties konservatorijā, jo man esot laba dzirde, bet nebija jau naudas. Pēc tam dziedāju pie Kokara Cēsu skolotāju korī. Ļoti ilgus gadus dziedāju Dobeles skolotāju korī. Ar pašdarbību visiem iesaku nodarboties, jo tikai pateicoties korim, esmu redzējusi Vāciju, Karpatus, citas zemes. Galvenais jau, ka biju tādā ciemā, kur bija pašdarbība, visur piedaloties, tiku arī uz Vispasaules jaunatnes festivālu Maskavā, varēju tikties ar jauniešiem no visas pasaules. Bijām arī Vidusāzijā, Ļeņingradā un citur.

Tu vienīgā no mūsu ģimenes esi bijusi Amerikas Savienotajās Valstīs. Man toreiz bija tikai viens gads. Taču ar šo valsti saistās arī sāpīgi notikumi un atmiņas, kas ir saistīts ar tavu ģimeni. Pastāsti mazliet par to.

  • Nu jā, tāpēc, ka mans brālis tur ir. Arī mani divi onkuļi tur dzīvoja ar ģimenēm.

Kā viņi tur nokļuva?

  • No Vācijas nometnēm tur aizbrauca, jo pakāpeniski citi latvieši palīdzēja tur iekārtoties strādājot tikai vienkāršus darbus, tomēr dzīvi sev iekārtoja 1949. gadā. Brālis atsūtīja ziņu, ka ir dzīvs, jo toreiz jau bija bailes rakstīt. Varēja izsūtīt uz Sibīriju. Es jau arī komjaunatnē stājos, bija bail, ko tad pa brāļiem prasīs, bet uzņēma jau, un viss bija kārtībā.

Kā tu pati nokļuvi Amerikā? Un, kas tev visvairāk palicis atmiņā no šīs zemes?

  • Brālis nopirka biļeti, kad bija 1991. gads. Aizbraucām uz Ņujorku, kur mūs sagaidīja latvieši. Pēc tam braucām uz Indianapoli. Visvairāk mani izbrīnīja tas, ka uz ielām nav neviena cilvēka, tikai mašīnas, un rets, rets autobuss. Brālis aizveda arī uz Vašingtonu, apskatīju Balto namu. Man jau ir 4 brālēni un māsīcas, ar tiem arī izbraukāju diezgan daudz vietu. Atmiņas ir pašas labākās.

Tev ir liela ģimene, un daudz radu. Saki, kādu vietu tavā dzīvē ieņem ģimene?

  • Ģimene, protams, man visu mūžu bijusi pirmajā vietā. Nodibināju ģimeni pavisam vēlu, 30 gadu man jau bija, kad oficiāli apprecējos, un gandrīz vai piespiedu kārtā.

Kā tad tā ?

  • Nu tāpēc, ka mans dzīves draugs bija dzērājs, es tā kā negribēju, bet piedraudēja no rajona priekšniecības, ka būšot rājieni par amorālu dzīves veidu, jo trīs gadus jau dzīvojām kopā. Daudz grūtību ir bijis. Es ticēju, kā mācījos skolās, ka cilvēku var pārveidot, bet nekas tur neiznāk, to nu es droši varu apgalvot. Bet tagad, kad es visas ciešanas atceros, tomēr – ja man tās ģimenes nebūtu, tad nebūtu arī jūs visu. Diemžēl pirmais bērns gan man piedzima nedzīvs, un pie tā bija vainīga nesatikšana ģimenē.

Vai tu vēlējies, lai abas tavas meitas kļūtu par skolotājām?

  • Man liekas, ka tā jaunākā, kas piedzima 1 kilogramu un 50 gramus viegla, bet tomēr izdzīvoja, tāpēc ir kā brīnumbērns. Viņa gribēja visu kā māsa darīt. Jau no mazotnes apsēdās un teica: „ Es gribu lasīt tāpat kā Līga!”. Tā arī visu darīja- ja jau Līga par skolotāju, tad viņa arī. Bet nu būtu vismaz tos priekšmetus dažādojušas.

Vai ir izdevies piepildīt savus sapņus un mērķus dzīvē, vai tomēr ir palicis, kas nesasniegts?

  • Nu vairāk jau ir bijis jāseko liktenim – kari, citi pārdzīvojumi – tas viss jau nebija brīvi izvēlēts. Varbūt būtu bijis pavisam citādi, ja tā visa nebūtu. Tā nevarētu teikt, ka būtu iecerējusi kādu lielu sapni, un tas tad būtu piepildījies. Es tikai vienmēr gribēju bērnus –dzīvot bērnu un ģimenes dēļ. To nu es esmu pilnībā piepildījusi. Man jau mazbērnu vesels bars. Septiņi mazbērni, mazmazdēliņš un nu jau arī mazmazmeitiņa. Ir jau citi, kam vēl vairāk, bet man jau pietiek! (abi kārtīgi izsmejamies un ar to arī beidzam interviju) aut. piez.

Nu paldies tev ,omīt, par veltīto laiku un vaļsirdīgajām atbildēm. Es izdzīvoju veselu stāstu klausoties tevī.

- Nu ņem jau par labu dēls.

 

Abi divi notiesājam gardos pīrāgus un atvadāmies līdz nākamajai nedēļai, kad atkal braukšu ciemos.

 

Lasīts 7795 reizes Pēdējo reizi rediģēts Otrdiena, 18 Decembris 2012 21:39

Atstāt komentāru

Pārliecinietes, ka esat ievadījis nepieciešamo informāciju laukos, kur norādīts (*). HTML kods nav atļauts.

Sīkdatnes (cookies) mums sniedz iespēju uzlabot jūsu kā lietotāja ērtības. Turpinot izmantot mūsu vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes. Uzzināt vairāk ...