Šis 76 gadus veca vīra, zvejas kuģa traļmeistara, Tautas Frontes dibinātāja, stāsts ir neparasts, mūsu sabiedrībā jau parasti tā nenotiek, bet tomēr.... Uz Baltijas jūras plašumiem es tagad skatos tikai no Pāvilostas Pelēkās kāpas (tā laikam sauc to vietu, kur kādreiz pulcējās „Dzintarjūras” zvejas vīri, lai apspriestos, kā Priedoliņu Antonu (viens no slavenākajiem kapteiņiem Pāvilostas vēsturē) nozvejā pārspēt, kam smukāka sieva u.t.t – vispār paklačoties un iedzert kādu šnabi pie dabas krūts). Nekāds jūrā gājējs un zemes kopējs es vairs nebūšu, bērniem un mazbērniem dzīve lauku saimniecībā neinteresē nemaz, ieliku avīzē sludinājumu: „Pārdodu zemi ar mežu ...” Kādreiz tā zeme un tas mežs piederēja manam vectēvam. Viņam to piešķīra Pirmās Latvijas valdība kā Brīvības cīņu dalībniekam, Lāčplēša ordeņa kavalierim. Krievu laikā mums to atņēma un to apsaimniekoja kolhozs. Otrās Latvijas valdība atkal atdeva visus 27 ha un par īpašnieku kļuvu es. Ģimenes sapulce nolēma, jāpārdod. Pensija jau man arī – tikai 150 Ls (krievu gadi neskaitās, bet šīs Latvijas pirmajos gados neesot strādājis algotu darbu.) - sieva laikam 1998. gadā iemaksāja kaut kādus nodokļus bez strādāšanas, tagad saņem par pieciem latiem vairāk par mani. Jā – būtu es toreiz zinājis, ka var dabūt lielu pensiju, pats par sevi iemaksājot nodokļus.                 Otrajā vai trešajā dienā atbrauca trīs vīri, visu apskatīja, ko vajadzēja – izmērīja, izskaitļoja, izcenoja – nemaz nebiju gaidījis, ka kopējā summa varētu sanākt tik liela – pietiks gan mājas remontam, gan mazbērniem pa drusciņai, gan vecumdienām paliks. Tika noteikta diena, laiks un vieta, kur man jāierodās Liepājā, ar zemes grāmatu un personu apliecinošiem dokumentiem. Pēc mana lūguma 500Ls man izmaksāja tūlīt, pārējais tiks pārskaitīts uz mana kontu 2 nedēļu laikā.    Un tagad pats interesantākais. Mans autobuss uz Sakas pusi atiet apmēram 14.00. Tramvajs mani atveda pie autoostas kādu stundu pirms atiešanas. Kā jau godīgs pasažieris nopirku biļeti ar 11. sēdvietu un iegāju blakus kafejnīcā, jeb automātu zālē ar romantisku nosaukumu „Ceļavējš”. Pasūtīju 200 gr šnabi, desu maizītes, kafiju, laikam arī pudeli alus priekš ceļa. Pulkstenis pie sienas rādīja 13.30. Dikti jau gribējās vēlreiz apskatīt noslēgto līgumu, tamdēļ izņēmu savu krietni vien apbružāto maku no kabatas un turpat uz galda papētīju līgumu un diezgan pabiezo naudas paciņu. Pie spēļu automātiem kaut kādi jaunieši diezgan skaļi uzvedās, pie blakus galdiņa pārītis runāja par mīlestību, fonā skanēja klusa mūzika ... Kad šņabis un kafija bija izdzerti, paskatījos atkal uz pulksteni – 13.30, bet mans rokas pulkstenis rādīja, ka mans autobuss jau kādas pāris minūtes brauc. Protams, paķēru savu virsjaku, somu un joņoju uz autobusu – paspēju, lai gan viens no pēdējiem. No Liepājas jau bijām izbraukuši, kad sāku meklēt savu maku – protams, viņa nebija. Šoferis mani izlaida Grobiņas pieturā. Pārgāju pār ielu, lai sagaidītu, kas varētu aizvest mani atpakaļ uz Liepāju. Laikam atkal liktenis, brauca mans kaimiņš, tas mani paķēra, pa ceļam izstāstīju, kas par lietu. Nemāku tagad pateikt, cik es ilgi biju prom – varbūt stundu, varbūt drusku mazāk. Ar drebošu sirdi un rokām atvēru kafejnīcas durvis un – Dievs tomēr ir pasaulē – mans apbružātais maks tīri cēli stāvēja uz galda blakus izdzertā šņabja glāzei un tukšam desu maizīšu šķīvim. Pēc viņa „uzpampuma” varēja spriest – nauda arī ir vietā. Ir taču vēl mūsu pusē godīgi cilvēki – pat vecu, uz galda pamestu maku ar manu četru mēnešu pensiju pašam klāt neesot nepaņem.