Nav jau svarīgi, ko es tai meitenei apsolīju, bet atgriezties dzīves realitātē vajadzēja – man viņa patika, bet man bija ģimene, auga divas meitas – es varēju tikai mierināt. Manam mehāniķim bija motocikls ar blakusvāģi, mēs nelaimīgo meiteni aizvedām gandrīz līdz pašām mājām. Vēlāk uzzināju, ka kāzu svinību dalībnieki līgavas pazušanu vismaz uz 8 stundām nemaz nav pamanījuši. Visas detaļas par „jaunās ģimenes” intīmām lietām man nav zināmās. Dzīvoja viņi vecāku atstātā lauku saimniecībā, audzēja savu cūku, baroja vistas, slauca goveli un, protams, nedabīgi dzēra paštaisīto. Kādu, dienu laikam jau neapzināti, Lita savam vīram pateica, ka viņš esot impotents, to visu varot ārstēt – Liepājā to varot. Un pēc tam sākās… Kārtējās orģijas mūsu mājās(pēc Litas teiktā). Viņas pašas personīgais vīrs lika lai trīs piedzēruši vīrieši noplēš drēbes (pilnīgi visas) un pārbauda vai viņa sieva vispār sieviete. Ģirgāšanās turpinājās ilgi- kamēr alkohols parādīja, ka var arī kādam „iekost kājā”. Litas varošanu veica Andrejs P. un Uldis Z.  Par cik vīra kungs šinī eksekucījā nepiedalījās, viņam jau neviens nekādas prezentācijas netika uzrādītas, bet „mieles” taču paliek. Un tagad galvenais – Gita pagalmā gatavoja malku, cienījamais vīrs vienās apakšbiksēs iznāca sētā un saka apsaukāt viņu par palaistuvi- tad arī Litai viss aizgājis šķērsām. Viņa esot piegājusi klāt savam vīram, neko nenožēlojot, tieši, no visa spēka ar cirvja pietu uzgāzusi pa sava nīstā vīra pieri. Pēc tam uzkāpa uz sava mopēda un atbrauca pie mani uz Pāvilostu, uzaicināja uz Zaļkalna mežu pie Liešu kapiem un dāvāja man visu to laimi, ko sieviete var dot precētam vīrietim. Tiesa bija barga – lai gan advokāts centās – 8 gadi  par nogalināšanu.  Laikam jau tiešām tie 8 gadi ir pa gājuši, varbūt drusku mazāk. Braucu es savā nodabā no Liepājas uz Pāviostu – stopē mani izskatīga sieviete – apturēju bez domāšanas. Vairs neatceros, ko tur viņa runāja, es viņu pazinu.  Tā bija Lita, kuru es kādreiz mīlēju  kā smuku sievieti, kā dievieti, kura dara laimīgu jebkuru, kas uz viņu paskatās.  Ko atlika darīt Man? Atcerējos par Laivu garažu(Liepājas ezerā) - Miša(saimnieks) man iedeva atslēgu. Nerunāsim šoreiz par morāli, jeb ģimenes ētiku – mani bērni ir izauguši, sieva jau 8 gadus Dieva valstībā, bet man viņa patika jau toreiz un  es mīlu šo sievieti. Pat jā sekss 72 gadu vecumā ar patīkamu un smuku sievieti ir bauda – tā ir uzvara pār morāli, pār visu pieņemto normu, uzvara pār likteni un dzīves netaisnību. Litai nav māju, nav arī līdzekļu eksistencei un normālas dzīves uzsākšanai – visas personīgās mantiņas ietilpst nelielā somiņā un maciņā kaut kas ap 300 eiro, ko izmaksājot pēc iznākšanas no ieslodzījuma vietas. Valsts par šādiem cilvēkiem nerūpējas, jācīnās pašam. Nekādus zelta kalnus nesolu arī es – vienkārša zvejas kuģa kapteiņa pensija ir labu gabalu zem trijiem simtiem, taču cīnīsimies un kā Ļeņins teica – Mēs uzvarēsim!