Trešdiena, 05 Decembris 2012 20:31

Toms un Džerijs

Uzrakstīja

   Šis būs stāsts par manu draugu, zvejas kuģa kapteini, vecu jūras „ vilku”, protams, pensionāru jau no Atmodas laikiem, kas par saviem godīgi jūrā nostrā-dātajiem 50 gadiem saņem nepilnus 200 Ls lielu pensiju , bet galvenais – par viņa apakšīrniekiem, jeb kā viņš pats tos sauc, cīņu biedriem – Tomu, 8-9 gadus vecu (esot kastrēts), manāmi apaļīgu, gausu runci un Džeriju, skaļu, tādu, kas nekad nestāv uz vietas, pat liekās, ka viņš visu laiku ar kaut ko nav apmierināts – žagatas bērnu, kas tagad jau izaudzis līdz pieauguša putna statusam.           

   Bet, pirms stāstu tālāk, maza priekšvēsture. Tā nu tas liktenis bija lēmis, bet pirms nepilniem 10 gadiem Kārlim savu mīļo sieviņu nācās izvadīt uz patstāvīgu dzīvi Liepājas Dienvidu kapsētā. Bērni izskolojās un izklīda pa plašo pasauli, palicis viens savu vēl Frickausa laikā z/k „ Boļševiks” doto māju Ganību ielā, samainīja pret divistabu dzīvokli daudzdzīvokļu mājas otrajā stāvā Kungu ielā. Te tad mūs – 8 sirmus vīrus (bez sievām) uzaicināja Kārlis, lai paklačotos, pakritizētu valdīšanu, atcerētos jaunību, draugus un paziņas, uzsauktu visjocīgākos tostus, vispār darītu visu, ko jau šādās reizēs pieņemts, bet oficiāli sveikt Jubilāru 75 gadu jubilejā. Bijām iepriekš brīdināti – silto ēdienu nebūs, paēdiet mājās. Kā jau runāts, ap sešiem piektdienas vakarā mūs sagaidīja pie durvīm pats jubilārs. Kārļa skaistā  mazmeitiņa ar vēl simpātisku vārdu – Dace pabeidza darboties ar galda servēšanu, nosēdināja mūs paredzētajā vietā, parādīta papīra lapu ar telefona numuru, kur mums jāzvana, jā gribam mājās – mūs aizvedīšot ar mašīnu. Pēc oficiālās galda runas, pēc tostiem – „ Par jubilāru, par viņa vecākiem, par tiem, kas jūrā” – iesākās runas bez noteikta temata. Tad arī  tika pirmo reizi dzirdēts stāsts, ko tagad gribu pastāstīt  lasītājiem.

   Ar ko tas viss sākās nav svarīgi, tikai vienu brīdi mums jubilārs sāka demonstrēt visādas jocīgas lietas – uzminiet, kur es to dabūju! Vispārējai apskatei parādījās  lodīšu pildspalva ar divu meiteņu attēlu peldkostīmos – ja pildspalvu apgrieza „ar kājām gaisā”, meitenes noģērbās pavisam plikas. Apmēram 8-10 cm gara tējkarote – liekās, kas tur sevišķš, taču tā ir no tīra sudraba,  aizmugurē  kaut kādi  senslāvu burti, gadu nevar saprast, bet liekas 1835, trīs dažāda izmēra gredze-   ni (divi no tiem noteikti ir zelta, tur ir virsū zelta prove), bija vēl laulības gredzens ar gravējumu – vīra un sievas vārds gredzena iekšpusē. Ieliku mūsu avīzē sludināju par šādas mantas atrašanu, tikai devītais zvanītājs pateica kāds gredzens izskatās un kas iegravēts – vai nu Liepājā daudzi zaudē savus laulības gredzenus, vai arī daudz krāpnieku saradies. Pats galvenais, laikam arī vērtīgākais, bija zelta sirdsvei- da kulons ar tumši sarkanu „actiņu” un ķēdīti (kopējais svars 24 gr), gribēju dāvināt mazmeitai, bet nobijos. Aiznesu pie speciālistiem novērtēšanai – novērtēja 550-  600 Ls. Jā gribot naudu, viņš varot maksāt tikai 350 Ls. Pēc sīkas iepazīšanās ar manas pases datiem, pat nokopējot visu nepieciešamo, saņēmu šo summu un nu jau trešo gadu gaidu pavēsti ierasties prokuratūrā.... To visu, protams, arī vēl daudz nevērtīgu spožu citu lietu man sagādā Džerijs. Tūlīt, godājamie ciemiņi, es jūs ie-pazīstināšu ar viņu. Mūsu saimnieks aizgāja uz otru istabu un atstiepa ar segu ap -  segtu pamatīgu (vismaz 0,8X 0,8 m) putnu būri. Protams, sega tika noņemta, pār- steigums jau bija liels, ka mūs visus, bet varbūt saimnieku vienu pašu, ar skaļu bļāvienu savā valodā sveica žagatu dzimtas tēvainis. Kāpēc tēvainis? – mātītes esot mazākas. Uz jautājumu, kur viņš tādu „zvēru” rāvis – sekoja pavisam vienkāršs stāsts.   Aizpērn apmēram uz Jāņiem biju aizbraucis uz Bertnātu mežu. Uz meža ceļa zem pakuplas egles ieraudzīju kaut kādu dzīvu radībiņu, kas nesekmīgi mēģināja izvairīties no sadursmes ar mašīnu. Paņēmu viņu rokās, jaunais žagatas mazulis  ar vēl redzami izteiktu mazuļa pūku. Likās, ka viņam ir lauzts spārns, kaut kas ar kājiņu arī nebija kārtībā. Palika man žēl šo mazo dzīvo radībiņu, nepametu viņu nomiršanai ceļmalā. Ietinu kaut kādā lupatā un aizvedu uz veterenāro klīniku, jā jau nevar glābt, lai iemidzina. Dežūrējošā ārste bija diezgan nelaipna, varēja saprast, ka šāds pacients viņai nepatīk, taču izdarīja visu, kas jādara. Spārns nebija lauzts, bet izmežģīts – tas tika „ielikts” vietā. Kājiņai bija lauzti divi pirksti, tos amputēja, iebāza manu žagatēnu kaut kādā zeķē, nostāstīja ar ko un cik viņš jābaro un jādzirda un pēc 10 dienām vajadzētu apskatīties.  Ar to ēšanu, dzeršanu un visu pārējo dzīvošanu gāja visādi, bet ... jūs nevariet iedomāties kā mēs ar Tomu priecājāmies, kad mūsu Džerijs pats aizlidoja no galda līdz skapim. Ar katru dienu viņš kļuva veiklāks un dūšīgāks. Viņi abi spēlējās gluži kā Toms ar Džeriju visiem zināmajā multfilmā. Guļ viņš savā būrī – vienīgais, ka ne vienmēr viņš paspēj uz savu tualeti, bet to var pieciest. Pa vasaru lodžijas logs gandrīz visu laiku ir vaļā. Domāju, jā viņu sauks dzimtā stihija – lai iet, bet mans Džerijs aiziet un vienmēr nāk atpakaļ un reti kad kaut ko spožu neatnes.

Lasīts 8960 reizes Pēdējo reizi rediģēts Trešdiena, 05 Decembris 2012 20:43

Atstāt komentāru

Pārliecinietes, ka esat ievadījis nepieciešamo informāciju laukos, kur norādīts (*). HTML kods nav atļauts.

Sīkdatnes (cookies) mums sniedz iespēju uzlabot jūsu kā lietotāja ērtības. Turpinot izmantot mūsu vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes. Uzzināt vairāk ...