Piektdiena, 03 Oktobris 2014 20:34

Liktenis

Uzrakstīja
Liktenis Attēls:pixabay.com

Laikam jau ir tiesa, ka katram cilvēkam viņa liktenis, jeb dzīves ceļš ir jau šūpulī ielikts un kaut ko tur izmainīt vai grozīt gandrīz vai nav iespējams. Viss, ko Jums gribu pastāstīt , ir patiesība par visiem 100% - zināmu apsvērumu dēļ pamainīti ir daži vietvārdi un personu vārdi.  Sākās viss kādā jūnija pēcpusdienā.    Piebraucu pie mūsu bankomāta Pāvilostā, lai dabūtu kādu „eiriņu” kabatas naudai. Nezinātājiem varu pateikt, ka mūsu bankomāts atrodas  informācijas centra telpās un turpat ir arī Pāvilostas autobusu galapunkts. Te tad es viņu satiku, apmēram mana vecuma (drusku pāri par 70) pavisam nosirmojušu sieviņu, tiešām pazīt viņu bija diezgan grūti, lai gan pirms gadiem 30, mēs pat draudzējāmies – mūsu meitas kopā skolojās Pāvilostā. Šodien neesot autobusa, vai arī jau pusstundu kavējot. Piedāvājos sirmo māmuļu aizvest, cik tad te nu tālu, drusku aiz Mežaines. Gan brauciena laikā, gan lauku virtuvē kafiju dzerot, tad es arī uzzināju visu šo, es pat teiktu, dzīves traģēdiju. Pēc zinību apgūšanas Pāvilostā, mūsu  meitas turpināja skoloties Liepājas medicīnas skolā – triju gadu laikā kļūstot par īstām medmāsām. Tālāk mēģināšu atstāstīt visu, ko man pavēstīja Anniņa par savu meitu, Liepājas Reģionālās slimnīcas ķirurģiskās nodaļas medmāsu – Ritu Kā jau jauniem cilvēkiem tas gadās, notika arī šoreiz. Pēc ceļu satiksmes negadījuma tur ārstējās tumšmatains jauneklis, pēc tautības (kā mēs uzzinājām vēlāk), esot gruzīns. Jaunieši samīlējās un pēc kādiem pāris mēnešiem ieradās mūsu lauku sētā, lai iepazītos un paziņotu, ka Liepājas Dzimtsarakstu nodaļā esot iesniegts iesniegums oficiālas kopdzīves uzsākšanai. Latviski viņš nerunāja nemaz, lai gan teica, ka iemācīšoties un kaut ko jau pat saprotot.

Vārds viņam arī tāds, es pat teiktu melnīgsnajam izskatam piemērots, - Ruslans. Nu ko mums ar tēvu bija teikt – jā viņi viens otram patīk, jā ir nolēmuši precēties, noteikti jau arī kopējus bērnus radīt šajā grēku pasaulē – atlika visam piekrist, kā tautā saka, dot savu vecāku svētību. Laikam jau uz jauniešu laimi un veselību mēs toreiz izdzērām visu to litrīgā konjaka pudeli, ko atveda Ruslans ( esot no Gruzijas ). Ar ko īsti nodarbojās mans nākošais znots mēs tā arī neuzzinājām. Arī man Ritiņa neko negribēja stāstīt, parasti aizbildinoties – gan jau, vēlāk ... To, ka manam topošajam znotam nauda turējās, varēja nojaust uzreiz. Tāpat laikam ar mātes sirdi jutu, ka kaut kas nebūs tā kā vajadzētu, kaut kas nebūs labi. Kamēr mans Kārlis ar Ruslanu vakarā uz ugunskura cepa šašlikus pagalmā, mēs ar savu Ritiņu birdinājām asaras manā istabā. Kas mums tur tika pārrunāts, nav svarīgi – ko gan māte var ieteikt savai pieaugušai meitai šādā reizē... Ritai esot atvaļinājums, tādēļ viņa varēja atļauties pie mums paciemoties kādu nedēļu, abi aizbrauca pat uz Pāvilostu apciemot savas draudzenes, bet varbūt  vienkārši bijušajām  skolas biedrenēm palielīties ar savu kavalieri. Jāpiebilst, skolas gados mana Ritiņa bija pat par daudz aktīva, neviens pasākums jau nenotika bez viņas dalības. Nodarbojās arī ar sportošanu, sevišķi aizraujoties ar mazkalibrenēm nesen uzceltajā Pāvilostas šautuvē, pat tik tālu bija uztrenējusies, ka vēl tagad esmu saglabājusi viņas medaļas par vietām DOSAAF  rajona meistarsacīkstēs. Kad atvadījāmies autobusa pieturā, jau tad man bija kaut kāda slikta nojauta, protams, nevienam neko neizrādīju. Vai es varēju iedomāties, ka savu bērnu es redzu pēdējo reizi – laikam jau tamdēļ tā atvadu bučiņa iznāca tāda garāka – pat Kārlis noteica, lai beidzot puņķoties, neatvadoties jau uz mūžu...                            Pēc tam  viņiem bija ieplānots braukt pie Ruslana vecākiem kaut kur uz Gruziju, es vēl noprasīju vai tas nav tur, kur karo – Čečenijā, protams, tiku mierināta, ka karš jau sen ir beidzies un neviens vairs nekaro, bet patiesība bija pavisam savādāka – īstenībā bija beidzies Pirmais Čečenu karš ar Krieviju, bet otrā kampaņa tikai pieņēma apgriezienus, vietējie aizgāja kalnos (tur Krievijas tanki un cita veida modernā tehnika bija bezspēcīga ) un turpināja sist tos Borisa Jeļcina sūtītos krievu zaldātiņus uz nebēdu. Saņēmu no bērna divas vēstules, ejot labi, uzņemta esot mīļi, lai nebūtu garlaicīgi, mazliet piepelnoties vietējā slimnīcā, protams, par kaut kādu karošanu ne vārda, to mēs te vēlāk gan no avīzēm gan televīzijas uzzinājām. Un pēc šīm divām vēstulēm neesmu saņēmusi ne vienu ziņu par savu meitiņu tūlīt būs jau astoņi gadi. Savu Kārli arī apguldīju jau kapu kalniņā, dēliem abiem sava dzīve, pēc tā Metalurga likvidēšanas arī kārtīga darba nav, taisās braukt strādāt uz ārzemēm strādāt, tā dzīvošana Liepājā jau maksā diezgan dārgi...
        Un tad Anniņa atcerējās par savas vecmāmiņas dāvanu – diezgan masīvu gredzenu ar palielu gaiši zaļu akmeni, esot vēl no baronu laikiem, visu kara laiku un vēl labu laiku pēc kara glabājies kaut kur mežā. Jā šo gredzenu varētu pārdot, būtu nauda, ko noalgot kādu cilvēku, kas noskaidro vismaz kaut ko par viņas meitu.    Apsolīju visu noskaidrot – gan par viņas meitas meklēšanu, gan par gredzena vērtības noteikšanu un, nepieciešamības gadījumā, pārdošanu. Nekāda lielā skaidrošana man nebija vajadzīga – atcerējos savu bijušo kolēģi – arī kuģa kapteini vēl no „ Boļševika” laikiem. Vēl pirms pāris gadiem viņš izteicās, ka viņa dēls esot beidzis Juridisko fakultāti Rīgā un trīs gadus stāžējies Anglijā, tagad strādājot prokuratūrā. Daži telefoni zvani un pēc pāris dienām, nu jau mēs divatā ar prokuratūras svarīgu lietu izmeklētāju Māri sēdējām Anniņas goda istabā un klausījāmies viņas stāstījumu par savu meitiņu – varēja jau nojaust, ka viņai ir ļoti grūti to visu atcerēties un stāstīt par to, bet tas bija vajadzīgs. Cik es no visa tā sapratu – vienīgais pieturas punkts bija pasta zīmogs uz pēdējās vēstules „Vedeno”, Arī par to gredzenu Anniņai viņš atstāja kaut kādu papīru un apsolīja aiznest novērtēt. Pagāja vēl kāda nedēļa, var būt, ka pat vairāk un izmeklētāja kungs pazvanīja - gredzens esot savus 20 tūkstošus dolāru vērts, pārdot to varot uz reiz par 15 – 16 un viņam esot iespēja dabūt 10 dienu atvaļinājumu, lai es braucot pie Anniņas un jau no viņas zvanot viņam – viņš pats gribot par visu sarunāt. Protams, viss tika izdarīts, sarunāja viņi ātri. Vēlāk Anniņa pateica, Māris jau šodien pasūtīšot biļetes uz lidmašīnu. Pazuda viņš labi ilgi, nemaz nepiefiksēju. Piezvanīja no Maskavas, ka tūlīt izlidojot uz Adleru un klusums. Es pat paspēju „Bitē” Anniņai mobilo telefonu nokārtot. Sazvanījāmies mēs 3-4 reizes dienā. Variet iedomāties, ko šajās dienās pārdzīvoja nelaimīgā māte. Nekāds krietnais mierinātājs arī es nebiju, pāris reizītes aizskrēju, pacienāju ar alkoholu, pateicu kādu mierinošu vārdu un viss, mana saimniece jau tā sāka šķībi skatīties, lai gan vārdos neko neizteica. Bija piektdienas vakars, kad Māris piezvanīja jau no Rīgas – rītu būšu pie jums, tad arī visu pastāstīšu... Un tā – mēs sēžam atkal Anniņas istabā (šoreiz četri, jo Mārim ir līdzi viņa sieva), iemalkojam kafiju, pa drusciņai arī gruzīnu konjaku ar zilu etiķeti un ar pavērtām mutēm  klausāmies Māra stātījumu.                       
       Kad jaunieši nokļuva pie Ruslana vecākiem, tur gāja vaļā viens no nežēlīgākiem kariem cilvēces vēsturē, atklāti sakot, tika slepkavoti visi, gan sievietes, bērni un veci cilvēki. Ruslans esot kritis laikam trešajā dienā pēc atbraukšanas. Rita visu laiku ņēmusies ar ievainotajiem. Arī Ruslana māsa esot ievainota plecā un nogādāta uz pārsiešanu ar visu snaipera šauteni uz kuras laides bijušas 12 zvaigznītes. Kad krievi iebrukuši tajā pārsiešanas telpā, šī šautene arī atradusies tur, un mūsu Ritiņa aizturēta nevis kā medicīnas darbinieks, bet kā krievu zaldātu slepkavotājs. Tālāk ar sietām rokām viņa kopā ar citiem gūstekņiem ir iestumta helikopterī, lai nogādātu kaut kādā štābā. Viens no tie sagūstītajiem kaujiniekiem pēc vairākiem gadiem esot atgriezies un tas arī zinājis pastāstīt, apsardzes karavīri sākuši par Ritu ņirgāties, pat drēbes plēstas nost un vēlāk kaut kur kalnos izgrūsta no tā lidaparāta – oficiālā versija esot, ka izlekusi pati. Tas arī būtu viss par krietnas latviešu meitenes traģisko likteni tālās Čečenijas kalnos un tas viss mīlestības vārdā.   

Lasīts 5983 reizes Pēdējo reizi rediģēts Ceturtdiena, 29 Marts 2018 22:50

Atstāt komentāru

Pārliecinietes, ka esat ievadījis nepieciešamo informāciju laukos, kur norādīts (*). HTML kods nav atļauts.

Sīkdatnes (cookies) mums sniedz iespēju uzlabot jūsu kā lietotāja ērtības. Turpinot izmantot mūsu vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes. Uzzināt vairāk ...