Trešdiena, 17 Septembris 2014 22:10

Mīlestība pret suņiem, vilšanās un ticības nezaudēšana.

Uzrakstīja
Mīlestība pret suņiem, vilšanās un ticības nezaudēšana. Attēls:pixabay.com

Gan jau ikviens reiz ir sastapies ar skaisto ziemeļnieku – Haskiju. Un gan jau lielākā daļa ir iemīlējuši šos ziemeļu bērnus.  Jo kā gan varētu nemīlēt šo skaisto suni ar gudro un neatkarīgo zilo acu skatienu.
Man personīgi Haskijmīlestība tā pa īstam parādījās, kad man bija 15 gadu, un kad man pirmo reizi bija saskarsme ar šo skaistuli. Un kopš tās dienas es sapņoju, ka man kādreiz arī piederēs šis skaistais dabas bērns.
Un mans sapnis piepildījās. Pagājušā gada pavasarī es intensīvi sāku meklēt, kur lai dabūju šo dabas brīnumu, taču vienmēr visur viņus pārdeva par ievērojamām summām, kas, manuprāt  ir nepareizi, jo kā gan cilvēks var izlemt cik maksā dzīvnieks, kuru radījusi daba, nevis cilvēka roka. Es nemetu plinti krūmos un turpināju meklējumus un tad man kāds Haskiju audzētājs piedāvāja divas 2 gadus vecas rudo Haskiju māsas. Es, protams, vēlējos tikai vienu, taču īpašnieks apgalvoja, ka viņas ir pieradušas viena pie otras un it kā nebūtu labi viņas atšķirt. Un, protams, ka es aiz savas lielās Haskijmīlestības tam piekritu. Atdošanas iemesls bija tāds – viņš nodarbojās ar kamaniņu sportu, un šīs divas konkrētās dāmas neesot vēlējušās skriet pajūgā.

Nākamajā dienā man suņus atveda uz mājām. Ieraudzījusi abas divas skaistules, es pat nenožēloju, ka tik impulsīvi piekritu ņemt abas māsas. Protams, pirmās divas nedēļas bija grūtas, jo suņiem vajadzēja laiku, lai aprastu ar jaunajiem apstākļiem un jaunajiem saimniekiem, tādēļ es visas uzvedības normas pārkāpšanas uzskatīju par saprotamām. Taču ļaunākais sākās tikai pēc tam. Suņi izrādījās ļoti tramīgi, bailīgi un it nemaz neklausīja. Un ar to viss nebeidzās. Lielākā no māsām neļāva otrai ēst, nemitīgi uzbruka ar atņirgtiem zobiem. Tā tas turpinājās kādu laiku, un mēs galu galā nodomājām, ka agresīvā jaunkundze jāatdod prom uz kārtīgiem laukiem, kur nebūtu citi suņi. Pēc nedēļas jaunie saimnieki ieradās pakaļ Dorai un aizveda. Un kā izrādās pie viņiem meitene uzvedās labi. Pie mums palika mierīgā Ritiņa. Viņa bija tramīga, tikpat kā nenāca klāt mīļoties, kā jau suņi to dara. Viņa visu laiku tikai gulēju. Pa reizei pastaigas laikā no viņas izlauzās tāds dzīvesprieks, ka mēs domājām, ka ar laiku viss nokārtosies. Taču sākās agresijas lēkmes un dīvaina uzvedība no Ritas puses. Mēs vedām pie vetārsta, lai viņš dotu mums kādu slēdzienu par suņa stāvokli. Un pēc kāda laika atklājās, ka mūsu mīļajai Ritai ir smadzeņu audzējas, kas kardināli bija mainījis viņas uzvedību. Mums nekas cits neatlika, kā ļaut viņu iemidzināt, jo savādāk sunīte mocījās. Tāda nelāga bija mana pirmā pieredze ar šiem skaistuļiem. Taču nelāgā pieredze man nedeva iemeslu padoties.
Un tagad man mājās ir skaista Haskija/Sibīrijas laika metisa meitene Juki.
Lai arī ne tīršķirnes Haskijs, taču daba viņai ir, kā īstam Haskijam un man ir liels prieks, ka viņa nonāca mūsu ģimenē.

Lasīts 6145 reizes Pēdējo reizi rediģēts Ceturtdiena, 29 Marts 2018 23:00

Atstāt komentāru

Pārliecinietes, ka esat ievadījis nepieciešamo informāciju laukos, kur norādīts (*). HTML kods nav atļauts.

Sīkdatnes (cookies) mums sniedz iespēju uzlabot jūsu kā lietotāja ērtības. Turpinot izmantot mūsu vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes. Uzzināt vairāk ...