Sestdiena, 09 Novembris 2013 19:20

Grēksūdze pusgadsimta garumā....

Uzrakstīja
Grēksūdze pusgadsimta garumā.... Attēls:pixabay.com

Nav uz šīs pasaules tāda grēka, ko nepiedod Dievs. Laikam jau tamdēļ visos dievnamos no seniem laikiem ir speciālas telpas, kur grēcinieks var saņemt grēku atlaišanu un piedošanu. Jā arī kāds uzskata, ka mēs esam grēkojuši, tad piedodiet arī mums. Bet sākās viss pavisam vienkārši. 1959.gada septembrī mūsu vidusskolā darbu sāka tikko Daugavpils pedagoģisko institūtu beigusi superīga meitene – krievu valodas un literatūras pasniedzēja. Par cik institūtu viņa bija beigusi krievu valodā – latviski viņa runāja ar grūtībām, lai gan saprata visu. Par cik mūsu vidusskolas pasniedzēju korpuss bija nokomplektēts lielāko tiesu no neprecētām, kašķīgām vecmeitām (izņemot direktoru un manu klases audzinātāju un vēl ķīmiķi) kaut cik draudzīgas attiecības jaunajai pasniedzējai ar kolēģiem neizveidojās. Mūsu klase toreiz dzīvoja, es teiktu pat ļoti, draudzīgi. Viens no tādiem kolektīviem pasākumiem mums bija  kinoteātra apmeklējumi – jā parādījās interesanta filma – tika savākta nauda un kāds no zēniem aizlaida pēc biļetēm, arī  mūsu krievu valodas skolotāja parasti pievienojās mūsu kompānijai.  Filmas jau parasti beidzās kaut kur ap pusnakti. Kaut kādi sanāca tā (laikam jau es to ļoti gribēju), ka skolotājas pavadīšana mājās pienācās tieši man, bet dzīvoja viņa pilsētas nomalē privātmājas nelielā istabiņā ar ieeju no sētas. Pirmo reizi atvadījāmies pie vārtiņiem, otrreiz jau pie durvīm, bet trešo lija lietus – es tiku uzaicināts pārkāpt slieksnim. Un vajadzēja arī tā sagadīties, ka saimnieki kaut ko svinēja, skaļi spēlēja mūzika, tika dziedātas dziesmas „jauktajam korim”. Mēs, protams, uzvedāmies klusi kā pelītes, lai gan es savas plaukstas biju maigi iekārtojis savas skolotājas padusēs. Laikam jau netīšām (bet varbūt arī apzināti) mūsu lūpas drusku saskārās. Ņemot vērā to apstākli, ka mums vajadzēja uzvesties klusi, sienas taču ir ļoti plānas, skaļa pļauka nesekoja, arī  runāts netika nekas. Pēc kāda laika savu pārdrošo soli atkārtoju – šoreiz tas patika mums abiem. Kāda stunda, varbūt pat vairāk, aizskrēja nemanot. Atteicos no piedāvātā lietussarga un, ņemot vērā to, ka skolotāji ir jāklausa vienmēr, skrēju uz savu kopmītni, lai jau nākošajā dienā ar acīm viņu apēstu – nu nevarēju es uz viņu neskatīties. Laikam jau vēl pāris reizes atkārtojās līdzīgas odisejas. Ziemassvētkus jau toreiz nesvinēja, tamdēļ manās tēva mājās nokļuvām uz Jaunā Gada sagaidīšanu. Tēvam un mātei galds klāts bagātīgi, arī kaimiņi un daži radinieki bija atnākuši, netrūka jau arī šņabja. Stādīju priekša savu simpātiju kā manas klases meiteni, lai gan krievu akcents viņai bija jūtams. Kas notika pēc Jaungada sagaidīšanas, es nemaz nevaru pateikt – es biju vislaimīgākais cilvēks uz zemeslodes. Kad mani vecāki un citi ciemiņi cēlās uz brokastīm, mēs savā istabiņā nebijām vēl aizmiguši....Laikam jau paši vien bijām vainīgi, cilvēkiem taču acis ir dotas, lai redzētu, ausis lai dzirdētu un, jā kāds ir laimīgs, to apskauž visi. Kādu dienu garāmejot, skolotāja man iečukstēja – atnāc šovakar ap desmitiem. Ar vēja spārniem steidzos uz savu laimes pili, taču tūlīt pēc mīļās bučiņas sekoja: „Šodien nē! Rītu mani izsauc uz pedagoģiskās padomes sēdi, es mūsu attiecības noliegšu, domāju, ka tev vajadzētu darīt tāpat, negribētos, ka mani tagad, mācību gada vidū padzen no skolas! Mēs kādu laiku nesatiksimies, jā tu mani patiešām mīlēji – tad tev tas ir jāapsola. Mana sirds tik un tā piederēs tikai tev, satiksimies pēc pāris gadiem, jā tev bija labi, tu mani sameklēsi. Vidusskolas izlaidumā es no savas skolotājas saņēmu piecas lielas sarkanas rozes. Kad jau tas oficiālais bija beidzies, es viņu meklēju, taču viss velti. Istabiņas saimnieki zināja teikt, ka viņu īrniece savākusi mantiņas, norēķinājusies un aizbraukusi.Pagāja seši gadi. Pa to laiku paspēju pabeigt Liepājas jūrskolu. Strādāju Liepājas Okeāna Zvejas Flotē uz logeriem par otro stūrmani. Pēc remonta Mangaļu Kuģu remonta rūpnīcā mums bija paredzēts reiss uz pusgadu ar daļēju bāzēšanos Kubas galvaspilsētā Havanā ( tur jau toreiz bija Krievu rajons). Pirms reisa radās iespēja apciemot vecāko brāli. Viņš, pēc Daugavpils dzelzceļa tehnikuma beigšanas, tur arī strādāja, tur arī apprecējās ar skolotāju un dzīvoja dienesta dzīvoklī. Kaut kādi šķirstot viņa sievas albūmu, ieraudzīju savu Taņu - tā sauca manu skolotāju. Atrast viņas vecāku adresi Daugavpilī nebija sarežģīti – viņas māte arī pateica, ka Taņa ir precējusies, dzīvo Rīgā, strādā vakarskolā par pasniedzēju, un galvenais es uzzināju adresi, kur viņu meklēt. Atvadījos no brālīša un otrā rītā jau cēli soļoju pa Rīgas peronu. Ar drebošu sirdi pēc kādas stundas nospiedu zvana pogu Krišjāņa Barona ielas otrajā stāvā ar dzīvokļa numuru 26. Durvis man atvēra viņa, pēc sajūsmas pilnā sauciena, sapratu – esmu gaidīts! Turpat priekšnamā mēs sabučojāmies vismaz 20 reizes, bet iekšā mani neaicināja, bet mīļi palūdza atnākt un gaidīt pretī dzelzceļa stacijai uz soliņa ap 16 -17 iem pēcpusdienā. Jāgaida nebija ilgi, mēs satikāmies atkal pēc tik ilga pārtraukuma. Viņa visu bija paredzējusi – vienistabu dzīvoklī, kas bija mūsu rīcībā dzīvoja viņas māšele, kas ar gudru ziņu tika nosūtīta pie vecākiem uz Daugavpili, vīram tika atstāta zīmīte, ka pati brauc pie mammas. Ledusskapis pilns līdz malām, pat alkohola netrūka un tad iedomājieties cilvēces augstāko svētlaimi – 72 stundas mēs dzīvojām tikai viens otram, mums pazuda jēdziens rīts-vakars, diena-nakts. Pazuda viss, bijām tikai mēs! Bet šķiršanās brīdis pienāca un vajadzēja atgriezties reālajā pasaulē, no debesīm nokāpt uz zemi. „Es tevi nepavadīšu, atvadīsimies tepat, bet pirms atvadāmies, zvēri man pie visa, kas tev ir dārgs, arī manas dzīvības – Tu nekad vairāk mani nemeklēsi,  nekad!”  Cik nu tas bija pareizi, bet es savu zvērestu turēju, lai gan tas nebija nemaz tik viegli, un es slepeni, nevienam nezinot, visu laiku sekoju savas jaunības lielās mīlestības dzīves kamola ripošanai. Par šo tematu laikam būtu pateikts viss, dzīves līkne arvien straujāk lecās uz leju, Dievs tā nu ir lēmis, ka mēs atkal esam divi vientuļi koki meža klajumā. Bērni mums ir izauguši, mazbērniem mēs vairs neesam interesanti, savus dzīves ceļabiedrus jau dažus gadus atpakaļ esam izvadījuši uz mūža mājām, tāpēc, lūdzu, atļauj man lauzt tev pirms četrdesmit pieciem gadiem doto zvērestu, jeb vislabāk sameklē tu mani, vienreiz jau es tevi atradu. Cilvēks jau nav smilkšu grauds, kas var pazust un izgaist plašajā pasaulē.

Mīļā, Taņa, Taņa, Taņečka! Vispirms jau pavisam mīļi sveicu pagājušajā jubilejā! Jā es zinātu, kur tu esi, es tevi apsveiktu ar tādām pašām tumši sarkanām rozēm, kā tu mani beidzot vidusskolu! Es gan nezinu, bet man liekas, tev ir skumji. Padalīšos drusku ar tevi par savām jūtām un varbūt pat pateikšuko tādu, ko tu vēl nemaz nezini. Atceries, man liekās 1997. gada rudenī,  tavs vīrs Nikolajs bija komandējumā Liepājā. Viņš sameklēja mani, stādījās priekšā un pastāstīja, kas viņš ir -  es jau uz Atlantiju vairs negāju, bet strādāju tepat Baltijas jūrā. Tad arī es uzaicināju viņu paciemoties pie manis kādu laiciņu, iedzērām, izpļāpājamies – pat nobirdinājām kādu asaru par mūsu dzīves netaisnībām. Viņš zināja visu patiesību, gan par mūsu mīlestību, gan par manu ciemošanos pie tevis tavas māsas dzīvoklī Rīgā, pat to, ka tava dēla īstais tēvs  nav viņš.  Cik es sapratu, tu pati viņam to biji pateikusi, protams, tikai tev bija tiesības to darīt  Man viņš teica , ka mīl tevi ļoti un neļaus nevienam darīt tev pāri, bet es taču arī tevi mīlēju ļoti, ļoti. Nesaprotu vēl tagad, kāpēc tu neļāvi man sevi mīlēt? Kāpēc man būtu bijis jākaunas par savām jūtām? Arī es tevi esmu saudzējis visus šos gadus, zvērestu nemeklēt tevi esmu turējis, turēšu arī turpmāk, kamēr tu pati no tā mani neatbrīvosi! Lai tev laba veselība un esi laimīga! Bet es tomēr ceru tevi sagaidīt!

Lasīts 3610 reizes Pēdējo reizi rediģēts Ceturtdiena, 29 Marts 2018 23:37

Atstāt komentāru

Pārliecinietes, ka esat ievadījis nepieciešamo informāciju laukos, kur norādīts (*). HTML kods nav atļauts.

Sīkdatnes (cookies) mums sniedz iespēju uzlabot jūsu kā lietotāja ērtības. Turpinot izmantot mūsu vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes. Uzzināt vairāk ...