Pirmdiena, 25 Marts 2013 21:12

Pasmaidīsim...

Uzrakstīja
Pasmaidīsim... Attēls:pixabay.com

Domādams jau to neizdomāsi, bet man gadījās. Pēc iepirkšanās Liepājas tirgū un Depo, mēs ar savu saimnieci 6.marta pēcpusdienā pa Grīzupes ielu, patīkami tērzēdami, atgriezāmies Pāvilostā. Ceļš jau izskatījās tīri labs priekš ziemas, asfalts gandrīz vai pavisam tīrs, varbūt tikai vietām kaut kas no ledus ar sniegu. Pie Grīzupes un Ventspils šosejas krustojuma apstājos pavisam, lai palaistu no kreisās puses pa galveno nākošo Džipu – taču arī šis vadītājs laikam jau pēdējā brīdī sadomāja nebraukt uz Grobiņu, bet braukt uz Reģionālās slimnīcas pusi. Pagriezienu pa labi viņš nerādīja, bet taču mēģināja to veikt. Laikam jau ātrums šim manevram bija par lielu, var jau būt tieši šajā vietā (kā apgalvoja Džipa vadītājs) ceļš bija slidens, bet viss beidzās ar to, ka manam Nissanam tika nolauzts spogulis, iebuktētas durvis šofera pusē (no salona durvis atvērt vairs nevarēja), švīkas pa visu sānu, sasists labās puses aizmugures pagrieziena lukturis. Vispār sitiens jau bija pamatīgs. Ieslēdzu avārijas signalizāciju un izkāpu pa blakussēdētāja durvīm un devos izvērtēt skādi no ārpuses. Arī Džips, noskrējis vēl kādus 20-30 m, apstājās pretējā ceļa pusē, izkāpa divi vīri, pienāca, un nu jau mēs četratā sākām skaļas debates par radušos skādi, vainas pakāpi un tamlīdzīgām lietām. Viņu piedāvātos 20 Ls es noraidīju tūlīt, piebilstot, jā šī summa tiks palielināta piecas reizes, tad varētu sākt domāt.

Par cik šie vīri par tādu summu negribēja ne dzirdēt, teicu sievai. lai iet un zvana inspekcijai. Viņa to, protams, nepaspēja izdarīt ļoti vienkārša iemesla dēļ - nevienam nemanot, pie mums no slimnīcas puses piebrauca Ceļu policijas patruļmašīna, tika ieslēgtas tās viņu mirgojošās ugunis, izkāpa būdīgs vīrs dzeltenajā policijas vestē un : „ Nu, vīri, kas jums te notiek?” Pēc pilnas informācijas saņemšanas, arī viņi piedāvāja rakstīt to savstarpējas vienošanās līgumu. Džipa vadītājs šoreiz piekrita uzreiz. Laikam jau tā arī būtu šķīrušies, bet inspektors sadomāja pārbaudīt mūsu dokumentus – tiesības un tehnisko pasi. Ar šiem papīriem viņš iesēdās savā mašīnā un kaut ko baudīja ne mazāk kā pusstundu vismaz. Džipa šoferi viņi pasauca pirmo – diskusija atkal ilga 20 min. vismaz, sarunu saturs man, protams, nav zināms, viņš iesēdās savā mašīnā un vairāk es viņu neesmu redzējis. Beidzot pienāca arī mana reize apsēsties uz Policijas patruļmašīnas aizmugurējā sēdekļa. Un te nu tiešām notika brīnums vārda tiešā nozīmē. Inspektors sniedz man divas vadītāja apliecības, lai es izvēloties, kura esot mana – abas uz mana vārda, ar visiem maniem pers. Kodiem un manām bildēm. Sāku skaidrot, ka pirms pieciem gadiem man tika nozagti visi dokumenti (sīkāk aprakstīts „ Sievietes asaras spēj daudz”), izrādās- mana informācija jau ir novecojusi. Visa šāda veida informāciju arī policija tagad vairs neglabā seifā, bet datorā un izlasa to vienalga kurā vietā. Iedeva man inspektori parakstīt protokolu, iestāstīja, kur vajadzētu braukt mašīnu remontēt un „ Laimīgu ceļu!”. Uz jautājumu par to Džipa šoferi un kā manas tiesības nokļuva pie viņa, atbildi nesaņēmu – pagaidām man neesot jāzina, kad varēsim, tev paziņos.         Jāpiebilst – remonts izmaksāja 124 Ls, kas to naudu pārskaitīja tam servisam – es nezinu, es parakstījos par padarīto darbu.                                               

Lasīts 19947 reizes Pēdējo reizi rediģēts Ceturtdiena, 29 Marts 2018 23:59

Atstāt komentāru

Pārliecinietes, ka esat ievadījis nepieciešamo informāciju laukos, kur norādīts (*). HTML kods nav atļauts.

Sīkdatnes (cookies) mums sniedz iespēju uzlabot jūsu kā lietotāja ērtības. Turpinot izmantot mūsu vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes. Uzzināt vairāk ...